Pēdējo pusotru nedēļu biju iekāpusi kaut kādā slinkumā. Nezinu, varbūt tas bija nogurums. Esot mājās ar zīdainīti, ir baigi viegli sev iestāstīt, ka var taču šodien nekur neiet, neko nedarīt, var taču nedēļu nemazgāt matus (ups!) un pārtikt no maizītēm. It kā jau var. Bet tik daudz foršāk ir piespiest savu pēcpusi laicīgi izkāpt no gultas, pagatavot sakarīgu maltīti, izvest sevi svaigā gaisā un satikt cilvēkus.
Vakar saņēmu ļoti mīļu epastu no kādas meitenes. Es ik pa laikam saņemu mīļus epastus no Krustnagliņas lasītājiem, bet vakardienas vēstule nāca tieši laikā. Agnese atgādināja man, cik forši ir darīt to, kas patīk. It īpaši, ja vēl kādam patīk. Tas man palīdzēja saņemt sevi rokās, triekt slinkumu (vai nogurumu) ratā un iepriecināt sevi un, cerams, arī jūs ar jaunu, foršu recepti. Paldies, Agnese!