Janvārī Aigars bija noķēris kaut kādu nejauku vīrusu. Viņš negāja uz darbu, gulēja gultā, šņauca degunu, šķaudīja un, protams, jutās diezgan draņķīgi. Nolēmu viņu iepriecināt, uzcepot kaut ko garšīgu. Uz virtuves galda bļodā stāvēja daži skaisti Latvijas āboli, tātad - jācep pīrāgs. Biju to cepusi jau agrāk, un tas man atmiņā palicis kā ēdiens, ko gribas ēst gultā, ar vilnas zeķēm kājās un kūpošu tējas krūzi turpat blakus. Nemaz jau nerunājot par to, ka tas ir ārkārtīgi garšīgs. Manuprāt, ideāls variants, lai iepriecinātu apslimušo vīru.
Tad nu ķēros pie darba. Visu pēcpusdienu cītīgi gatavoju. Īstenībā tas galīgi neaizņem visu pēcpusdienu, vienkārši gribējās visu procesu pie reizes skaisti safotogrāfēt. Bet nu, sajūta bija tāda, it kā vairākas stundas nenogurstoši strādāju. Kad pīrāgs beidzot bija gatavs, uzvārīgu tēju, ielīdu blakus vīram gultā, uzvilku vilnas zeķes, sasedzāmies siltās segās un skatījāmies Gredzenu pavēlnieka triloģiju, ēdot tikko cepto pīrāgu. Perfekti. Jau pēc pirmā kumosa sapratu, ka esmu trāpījusi desmitniekā. Kraukšķīga garoziņa, nedaudz krēmīgs pildījums. Bet nu, pašam jau sevi neklājas uzslavēt, tāpēc vērsos pie Aigara: "Tev garšo? Ritīgi labs sanācis, ne?"
"Nu... Jā... Garšo tā..pārāk veselīgi."
Pārāk veselīgi. Zinu, ka manam vīram tas ir pieklājīgs veids, kā pateikt, ka nav īsti viņa gaumei. Bet es to uztveršu kā komplimentu un ieganstu, lai apēstu puspīrāgu vakariņu vietā. Veselīgi taču.
30 cm tartes formai būs nepieciešams:
Mīklai:
240 g pilngraudu kviešu miltu
200 g kviešu miltu
200 ml olīveļļas
150 ml ūdens
Šķipsniņa sāls
Pildījumam:
6-7 Latvijas āboli
1/2 tējkarote malta kanēļa
1/2 tējkarote malta kardamona
Šķipsniņa malta muskatrieksta
5 ēdamkarotes tumši brūnā cukura (var aizvietot ar kļavu sīrupu)
400 ml kokosriekstu piena